Mani sauc Oksana Osipčuka. Pēc daudziem gadiem, kas pavadīti saulainajā Itālijā, atgriežoties mājās uz Latviju, es sāku no jauna atklāt savu zemi. Jo vairāk es iedziļinājos mūsu kultūrā un senajās tradīcijās, jo vairāk sapratu — cik daudz mums šeit ir.
Latvija nav tikai skaista daba ar zaļiem mežiem, zilām upēm un ezeriem. Tā ir dzīva elpa, kas mīt cilvēkos, kuri vēl šodien ar lepnumu tur godā senču mantojumu — auž, pļauj, vāra, dzied, stāsta un dzīvo saskaņā ar ritmiem, ko nosaka daba un gadsimtiem mantotā dzīvesziņa.
Šī aizrautība mani aizveda līdz vēlmei dalīties ar citiem – parādīt Latviju tādu, kādu es to redzu un izjūtu pati – īstu, nesamākslotu, sirsnīgu. Vietas, kur lauku sētā smaržo pēc svaigi ceptas maizes, kur melnā pirts klusumā dzirdamas senču balsis, kur vecmāmiņu receptes pārvēršas maltītēs, kas silda gan vēderu, gan dvēseli.
Šeit dzīvo cilvēki, kuri ne tikai runā par kultūru, bet paši ir tās daļa — viņu rokās dzimst lina dvieļi, medus, koka karotes un izšuvumi, kas stāsta par tautas saknēm.
Ar katru savu ceļojumu es vēlos ļaut cilvēkiem sajust šo Latviju. Ne tikai apskatīt, bet piedzīvot – ieelpot mežu smaržu, nogaršot lauku labumus, ieklausīties stāstos, kas nodoti no paaudzes paaudzē, un apjaust, cik bagāts ir mūsu tautas mantojums.
Tā ir Latvija, kas dzīvo. Un es aicinu arī Tevi to iepazīt.
