Latgale ir visszaļākais un plašākais novads Latvijā — ezeru zeme, kur starp pauguriem un ziedošajiem griķu un kaņepju laukiem elpo daba un cilvēka roku radītais. Dabas parks “Dvietes paliene”, dziednieciskais avots un maģiskais Velnezers piešķir šai zemei īpašu spēku.

Šeit ticība ir dzīva — Aglonas bazilika, svētceļojumi, krusta kapličas un ceļmalu svētbildes liecina par Romas katoļu tradīcijām, kas saplūst ar ikdienu. Ceļojot pa lauku ceļiem, vēl joprojām var redzēt zirgus un pajūgus, kas apliecina cieņu pret senču mantojumu un dabas ritmu.

Latgales ciemos gaida podnieki, kuru darbnīcās mirdz brūnas un melnas keramikas trauki ar tradicionālām zīmēm, aušanas un seno arodu meistari, saimnieces latgaliešu tautastērpos, kas galdā ceļ melnajā pirtī kūpinātu gaļu, mājās ceptu maizi, buļbešņīkus un skābētu auzu pārsu ķīseli. Pusdienās pie Rāznas ezera vari nobaudīt svaigi ķertas zivis, ko saimniece sagatavo pēc senām receptēm, papildinot maltīti ar latgaliešu dziesmām un viesmīlību. Desertā pasniedz asuškas un pērļu grūbu saldais.

Latgales mājas rotā košas, rokām austas segas, smalki izšuvumi un greznas rotas, kas glabā senās zināšanas un prasmes. Koka baznīcas ar savu siltumu un vienkāršību ienes Latgales ainavā dvēselisku mieru. Māras statuja, kā ticības un cerības simbols, raugās pāri ciemiem un laukiem, iedvesmojot vietējos un svešiniekus.

Latgalē dzirdams unikāls dialekts — latgaliešu valoda, kas bagātina Latvijas kultūras daudzveidību un atspoguļo novada vēsturisko mantojumu. Te skan dziesmas Latgales dziesmu svētkos, koru balsis satiekas kopīgā dziedājumā, un humors plūst caur stāstiem un anekdotēm, kas rāda latgaliešu dzīvesprieku un asprātību.

Latgale neatklājas steigā — tā atveras tiem, kuri gatavi gulēt sienā, malkot zāļu tējas, klausīties pasakās un ļauties brīnumam. Tā ir zeme, kur daba un cilvēks dzīvo vienā elpā — Latgale, mūsu zaļā sirds.